Neo-Impressionism ir konkrētais nosaukums piešķirts pēc impresionisma darbu Serā Signac un viņu sekotāji. Gan Camille Lucien Pissarro bija Neo-Impressionist fāzi un viņu darbu turpina segt stils spēcīgs pēdas. Neo-Impressionism raksturo Divisionist tehniku izmantošanu (bieži tautā, bet nepareizi sauc par Puantilisms, Signac repudiated termins). Divisionism mēģināja nodot impresionisma gleznas gaismas un krāsu uz zinātniskiem pamatiem, izmantojot optisko krāsvielas maisījumu. Tā vietā, sajaucot krāsas paletē, tādējādi samazinot intensitāti, primāro krāsu sastāvdaļu katra krāsa tika nodoti atsevišķi uz audekla ar sīkiem triepieniem, lai viņi varētu sajaukt skatītāju acu. Optiski jauktas krāsas virzīties uz balta, tāpēc šī metode deva lielāku dzidrumu. Šī metode pamatā bija krāsu teorijas M E Chevreul, kuras De la loi du contraste simultanée des couleurs (par vienlaicīgu kontrastu krāsas likums) tika publicēts Parīzē 1839 un bija arvien lielāka ietekme uz franču gleznotāji no tā brīža, jo īpaši Impressionists un post-Impressionists kopumā, kā arī Neo-Impressionists.