Neo-betona kustība bija splinter grupai konkrētus mākslas kustību, Brazīlijā dibināta 1950. Ar būvniecības valsts jauno utopiska kapitāla, Brasilia un veidošanos Sanpaulu biennālē, jauni Brazīlijas mākslinieki bija iedvesmoja radīt mākslu, kas pievilināja mūsdienu teorijas kibernētika, gestalt psiholoģiju un starptautisko mākslinieku, piemēram, Bridget Riley un Victor Vasarely optisko eksperimentiem. Lygia Clark, Lygia Pape, Am'lcar de Castro, Franz Weissmann, Reynaldo Jardim, Sergio de Camargo, Theon Spanudis un Ferreira Gullar bija neapmierināti ar dogmatisks pieeju konkrētas grupas, tātad publicēts Neo-betona manifests 1959. gadā, ko sauc par lielāku juteklība, krāsu un betona mākslas dzejas sajūta. 1960. Gadā Hélio Oiticica pievienojās grupai un savu revolucionāro sērijas sarkanā un dzeltenas krāsotas pārkare koka konstrukcijas efektīvi atbrīvojas krāsu trīsdimensiju telpā.