Drukāšanas process, kas balstīts uz antipātijas tauki un ūdens. Attēls tiek lietots smalkgraudaina virsmas (tradicionāli akmens, bet tagad parasti alumīnija) izmantojot taukains vidēja: taukains tintes (tusche), pastelis, zīmuļi, laku vai sintētiskiem materiāliem. Fotoķīmisko vai nodošanas procesos var izmantot. Gumiarābiks un slāpekļskābes šķīdumu pēc tam uzklāta virsmas, ražo ūdeni uztver ne-drukājošs un smērvielu uztvert attēlu laukumos. Apdrukājamai virsmai ir pastāvīgi mitra, tāpēc, ka veltnis ir apsūdzēts naftas bāzes tinti var apvēlās virsmas un tintes paliks tikai smērvielas pretimnākšanu attēla apgabalā. Papīru pēc tam novieto pret virsmu un plāksnes tiek palaista caur preses. Litogrāfija tika izgudrots astoņpadsmitā gadsimta beigās, sākotnēji izmantojot Bavārijas kaļķakmens kā apdrukājamai virsmai. Tās izgudrojums ļāva daudz plašākam preču zīmju un jomas tonis nekā ar iepriekšējo printmaking tehniku iespējams izdrukāt. Tā arī vienkāršota krāsu druka: apgabalos dažādu krāsu var lietot atsevišķi akmeņi un virsiespieduma uz tās pašas nošu lapas. Ofseta litogrāfija ietver drukas attēlu uz starpproduktu virsmas pirms pēdējā lapa. Attēls tiek anulēti divreiz, un pēdējā lapā tiek parādīts tādā pašā veidā kā apaļa akmens vai plāksnes.