Var definēt kā mākslas sieviešu mākslinieki, kas apzināti feministu mākslas teorijas attīstību kopš apmēram 1970. 1971. Gadā mākslas vēsturnieks Linda Nochlin publicēts revolucionāro eseja "Kāpēc ir tur bijuši Nr liels sievietēm mākslinieku?". , Viņa pētīja sociālos un ekonomiskos faktorus, kas bija liegts talantīgs sievietes sasniegt tādu pašu statusu kā viņu vīriešu dzimuma kolēģiem. 1980., Gados mākslas vēsturnieki, piemēram, Griselda Pollock un Rozsika Parker bija tālāk, gatavojas pārbaudīt valodu, mākslas vēsturi, ar savu dzimumu ielādes terminus, piemēram, vecmeistara un šedevrs. Tie apšaubīja sievietes pliknis kādā rietumu canon, jautā, kāpēc vīrieši un sievietes ir pārstāvētas tik atšķirīgi centrālo vietu . Veidu, kā redzēt marksisma kritiķis John Berger secināja 1972 grāmatā "vīriešu iepazīties ar sievietēm. Sievietēm skatīties sevi paskatījās ". Citiem vārdiem sakot, rietumu mākslas replicē nevienlīdzīgas attiecības jau iestrādāta sabiedrībā. Feministu mākslas sekoja līdzīgu trajektoriju. , Kas dažreiz ir zināms kā pirmais vilnis feministu mākslas mākslinieku revelled sieviešu pieredze, pētot maksts tēlainība un menstruāciju asinis, rada kaili kā dieviete skaitļi un izaicinoši, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, piemēram, izšūšana, kas uzskatīja "sieviešu darbu" sievietes. , Vienu lielu ikonu darbiem tas posms feministu mākslas ir Judy Chicago vakariņas puse, 1974-79. Vēlāk feministu mākslinieki noraidīja šo pieeju un centās atklāt mūsu idejas par sievišķību un sievišķība izcelsmi. Tās izvirzīto ideju par sievišķību, kā maskēties — kopums rada pieņemtie sievietēm neatbilst sociālo cerības sievišķība.