Konceptuālā fotogrāfija pieaugumu sešdesmitajos gados sakrita ar agri pētījumus video māksla. Izmantojot kameras, mākslinieki, piemēram, Richard Long un Dennis Oppenheim sāka sava izpildījuma ierakstīšanu un pagaidu mākslas darbu tādā veidā, kas tagad bieži dēvē par stingu. Mērķis bija padarīt vienkāršu, reālākus attēlus mākslas darbu, kas izskatījās kā dokumentālo, cik vien iespējams. Tas bija gājēju fotografēšana, tās nelokāms jauda fotogrāfija viss tas pats, ka mākslinieki, kas patika, uzskatot, ka tas bija attēlots fotogrāfija, kas bija svarīgs mākslas būtību. Konceptuālā fotogrāfija priekštečus var atrast jau sākumā divdesmitajā gadsimtā, kad Alfred Stieglitz fotografēja Marsels Dišāns ir gatavas no urinal, strūklaka ar izstādi Ņujorkā. Sākotnējā strūklaka ir zudis, bet fotogrāfijas ar Stieglitz paliek un kļuvuši mākslas darbi paši par sevi.