Kopienas mākslas jēdzienu attīstījās pēc Otrā pasaules kara ēras no jēdzienu kultūras demokrātijas - termins, ko lieto, lai aprakstītu prakses, kurās kultūras un mākslas izpausmes tiek radīti ar indivīdiem un kopienām, nevis centrālās varas institūcijas. Kaut gan tur bija agrāk pagaidu eksperimentus, kas kļuva zināms kā Kopienas mākslas, tostarp deviņpadsmitā gadsimta Prerafaelītu brālība, tā nebija, līdz beigās 1940, kas Kopienas mākslas jēdziens radās un sāka uzskatīt par veidu, kā dot iespēju cilvēkiem. Inititatives iekļauts, liekot vizuālie mākslinieki, aktieri un mūziķi kopienām, lai radītu valsts murals, lugas un kompozīcijas darbu. 1960. gados, kad sociālās pārmaiņas novēroja pēc iespējas Kopienas mākslas bija redzējis, kā veids, kā dot balsi sabiedrības disenfranchised.