Vārdu abstraktā nozīmē stingri runājot atsevišķi vai izņemt kaut ko no kaut kas cits. Šajā ziņā attiecas uz mākslas mākslinieks ir sācis ar kādu redzamo objektu un novadītā elementus tā, lai nonāktu pie vairāk vai mazāk vienkāršotās vai schematised formā. Termins lietots arī mākslu, izmantojot formas, kas nav avota visos ārējo īstenību. Šīs formas ir bieži, bet ne vienmēr, ģeometrisko. Daži mākslinieki no šī tendence būtu paticis terminus, piemēram, betona mākslas vai -mērķis māksla, bet praksē tiek izmantots abstrakts vārdu visā kuģa un atšķirību starp diviem tomēr ne vienmēr ir acīmredzama. Teorētisko ideju kopums, kas slēpjas aiz abstraktās mākslas. Māksla mākslas dēļ ideja — māksla būtu tīri par skaistu seku radīšanu. Ideju, ka māksla var vai vajadzētu būt, piemēram, mūzikas, ka tāpat kā mūzikas skaņu modeļi, mākslas ietekme būtu jāveido pēc tīra forma, krāsa un līnijas modeļus. Ideja, atvasināts no seno grieķu filozofs Platons, ka augstāko formu skaistumu ir nevis reālajā pasaulē veidiem, bet ģeometrija. Ideja, ka abstrakta mākslas, tiktāl, ciktāl tā neatspoguļo materiālajā pasaulē var redzēt pārstāvēt garīgais. Kopumā abstraktās mākslas tiek uzskatīta pārvadā morālo dimensiju, ar to, ka ir redzams kandidēt uz pozitīvajiem piemēram, pasūtījumu, tīrība, vienkāršība un garīgumu. Pionieru abstraktā glezna bija Kandinskis, Maļēvičs un Mondrian no apmēram 1910.-20. Abstraktā skulptūra celmlauzis bija Krievijas konstruktīvistu Naum Gabo. Kopš tā laika abstraktā māksla ir izveidojies Centrālās plūsmas mūsdienu mākslas.