Termins Arte Povera tika ieviesta ar Itālijas mākslas kritiķis un kurators, Germano Čelants 1967. Savu celmlauža tekstus un virkni galvenās izstādes kolektīvo identitāti paredzēts jauns itāļu mākslinieku pamatojoties Turin, Milāna, Dženova un Romā skaits. Arte Povera parādījās tīklā ir pilsētas kultūras aktivitātes šajās pilsētās kā tūlītēja pēckara gados Itālijas ekonomisko brīnumu sabruka haosā ekonomiskā un politiskā nestabilitāte. Nosaukums burtiski nozīmē "nabaga māksla", bet vārdu sliktu šeit atsaucas uz plašu materiālu ārpus tradicionālajām eļļas krāsu uz audekla, vai bronzas vai cirsts marmora quasi-precious kustība parakstu izpēte. Arte Povera tādēļ apzīmē nav nabadzīga māksla, bet māksla bez ierobežojumiem, laboratorijas situāciju, kādā tika noraidīts jebkurš teorētisks pamats atbalsta pilnīgu atklātību pret materiāliem un procesiem. Vadošajiem māksliniekiem tika Giovanni Anselmo, Alighiero Boetti, Pier Paolo Calzolari, Luciano Fabro, Piero Gilardi, Jannis Kounellis, Mario Merz, Marisa Merz, Giulio Paolini, Pino Pascali, Giuseppe Penone, Michelangelo Pistoletto, Emilio Prini un Gilberto Zorio. Kustība ziedonis bija no 1967-1972, bet tās ietekme uz vēlāk māksla ir ilgstoša. Var uzskatīt arī par Itālijas ieguldījumu konceptuālo mākslu.